Glifosāts – nepatiesi apsūdzēts brīnumlīdzeklis pret nezalēm vai ļaunuma sakne?
Eiropas pilsoņu kampaņa aicina parakstīties par glifosāta aizliegšanu un arī uzlabot pesticīdu riska invērtēšanas procesu. Ja prāto, vai piedalīties, izlasi šo rakstu!
Kāpēc tāds tracis ap glifosātu?
Glifosāts ir visvairāk lietotā herbicīdu aktīvā viela pasaulē: to satur ceturtā daļa no visiem izmantotajiem herbicīdiem, arī populārais Raundaps. Glifosāts ir plaša spektra nezāļu iznīcinātājs, kurš iedarbojas uz augu, iekļūstot tā šūnās un bloķējot augu vielmaiņu, tāpēc augs nokalst pāris dienu laikā. 2015. gada pavasarī Starptautiskā vēža izpētes aģentūra (IARC) klasificēja glifosātu kā iespējami kancerogēnu cilvēkiem, kas sacēla milzīgu viedokļu vētru. Lielākais glifosāta ražotājs “Monsanto” pilnībā noraidīja šo slēdzienu, tomēr vairākas valstis plāno ievērojami ierobežot glifosāta izmantošanu. Ja Eiropa atzītu IARC klasifikāciju par atbilstošu, glifosātu varētu lietot tikai izņēmuma gadījumos, un to nedrīsktētu pārdot neprofesionāļiem. Tāpēc daudzi ļoti gaidīja, ko teiks atbildīgā Eiropas iestāde. Un – lūk – ilgi gaidītais Eiropas Pārtikas drošības iestādes slēdziens ir – “nav pierādījumu par būtisku audzēju risku”, un pat ieteikums paaugstināt pieļaujamo glifosāta atlieku līmeni pārtikas produktos par divām trešdaļām. Kā tad īsti ir – ir vai nav kaitīgs mums glifosāts?
Starptautiskā Vēža izpētes aģentūra (IARC) pieder Pasaules veselības organizācijai. Viens no IARC uzdevumiem ir cilvēkiem svarīgu vielu kancerogenitātes novērtēšana, tas ir, vai viela veicina ļaundabīgu audzēju attīstību. Lai to veiktu, IARC sasauc zinātnieku darba grupu, kas izvērtē esošos pētījumus un pierādījumus, vai kāda viela (vai cits aģents – piemēram, arī UV stari) izraisa ļaundabīgos audzējus. Glifosātu IARC novērtēja kā iespējami kancerogēnu (2A). Šī klasifikācija nozīmē, ka ir pietiekami daudz pierādījumu par vielas kancerogēno ietekmi uz dzīvniekiem, bet ierobežotas liecības par tā kancerogēno ietekmi uz cilvēkiem.
Eiropas lēmumu par glifosāta riska novērtējumu Eiropas Pārtikas drošības iestādes uzdevumā sagatavoja Vācijas Federālais riska novērtēšanas institūts, un tas bija pretrunā ar IARC slēdzienu. Vācijas Federālais riska novērtēšanas institūts tāpat izvērtēja zinātniskos pierādījumus un tos apspriež ar dalībvalstīm. Bet ne visas dalībvalstis ir vienisprātis ar Eiropas glifosāta riska novērtējumu – Zviedrija, piemēram, šim lēmumam iebilda.
Un tagad – ko darīt mums? Pasaules līmeņa zinātniska darba grupa novērtē glifosātu kā potenciāli kancerogēnu, bet Eiropas līmeņa darba grupa šim lēmumam nepiekrīt, un iesaka pat palielināt tā pieļaujamās normas. Diez vai mēs spējam paši izvērtēt dokumentu kalnus?
Tāpēc šajā gadījumā ir svarīgi arī izprast, kas īsti lika riska vērtētājiem nonākt pie tik atšķirīgiem slēdzieniem. Vairākas neatkarīgas organizācijas, tostarp, 90 zināmi zinātnieki atklātā vēstulē uzskata, ka Eiropas process nebija objektīvs un zinātniskajā pieejā iemaldījušies arī citi apsvērumi. Lobiju novērotājs “Corporate Europe Observatory” raksta: “Glifosāta izvērtēšanas process Pasaules veselības organizācijā bija caurskatāms, vadījās pēc zinātniskās metodikas un izvērtēja ne vien pašu glifosātu, bet gan tā maisījumus (jo to nekad neizmanto vienu pašu), kamēr Eiropas Pārtikas drošības iestādes vadītais process vadījās no anonīmām Eiropas un dalībvalstu ierēdņu recenzijām par noslepenotiem rūpniecības iesniegtiem pētījumiem, izslēdzot glifosāta maisījumu iedarbību”. Vēl skaidrojums ir tāds, ka IARC izvērtē tikai pašu bīstamību, bet nevērtē risku vai pie esošās izmantošanas kāds patiešām ir apdraudēts. Arī tāpēc var būt ne tik radikāls slēdziens – kancerogēns ir, bet pie pašreizējā izmantošanas veida neviens netiek apdraudēts, drīkst turpināt izmantošanu. Bet tas neizskaidro, kāpēc Vācijas Federālais riska novērtēšanas institūts neiesaka saskaņot Eiropā izmantoto glifosāta bīstamības klasifikāciju ar jauno IARC klasifikāciju.
Vai tā tas varētu būt, ka tieši veids, kā tika organizēti abi izvērtēšanas procesi, noveda tos pie atšķirīgiem slēdzieniem, vai, tomēr pie pašreizējās izmantošanas riska nav?
Kādas ir problēmas pesticīdu (atkārtotas) novērtēšanas procesā Eiropā? Proti, ikviena pesticīda aktīvās (jeb darbīgās) vielas lietošanas atļauja ik pēc kāda laika tiek atkārtoti izvērtēta, lai vadītos no jaunākajiem zinātniskajiem pētījumiem, un pagājušo gadu bija glifosāta kārta (kas, pie tam, jau bija novilcināta pāris gadus). Vācijas nevalstiskā organizācija “Zemes draugi” uzskaita iemeslus, kāpēc Eiropas riska novērtējums var nosliekties par labu ražotāja interesēm un nevis zinātniskiem pierādījumiem:
Pesticīdu ražotājs pats izvēlas dalībvalsti, kas izvērtēs pesticīda risku, lai to apstiprinātu turpmākai lietošanai. Protams, ražotājs izvēlēsies dalībvalsti, kas pazīstama ar labvēlīgu attieksmi pret nozari. Tas nozīmē, ka apstiprināšanas un atkārtotas apstiprināšanas procesa laikā par novērtējumu atbild vienas un tās pašas iestādes un bieži vien tas pats personāls.
Pesticīdu ražotājs iesniedz un apmaksā pētījumus, kam jāpierāda aktīvās sastāvdaļas – glifosāta – drošums. Šos pētījumus lielākoties veic privātās laboratorijās un par tiem maksā pesticīdu ražotāji. Pētījumu mērķis ir iegūt apstiprinājumu drošumam, nevis atrast vājās vietas, zinātniskas šaubas. Pētījumi reti kad ir recenzēti, un to secinājumus bieži nosauc par komercnoslēpumu, tāpēc tie netiek publicēti.
Tādējādi lielākā daļa datu par pesticīdiem ir pieejami tikai regulējošajām iestādēm. Sabiedrībai un plašākām zinātnieku aprindām ir maz iespēju izpētīt pesticīda drošumu apstiprināšanas procesa laikā un maz cerību apstrīdēt iestāžu pieņemtos lēmumus. Pesticīdu lietošanu apstiprina, balstoties uz maza, relatīvi anonīmu amatpersonu loka viedokļiem. No šiem cilvēkiem netiek pieprasīta atbildība par viņu lēmumiem.
Lai atkārtoti apstiprinātu glifosāta lietošanu, Glifosāta darba grupa ir iesniegusi 150 jaunus toksikoloģijas pētījumus, kas ir atbilstīgi EASO pamatnostādnēm un labai laboratorijas praksei. Bet tās tiek kritizētas kā novecojušas.
Tātad, pašā riska novērtēšanas procesā Eiropā ir problēmas, kas padara to necaurskatāmu, kamēr Pasaules veselības organizācijas vadītais process ir caurskatāms, iesaistītie zinātnieki ir zināmi, un Starptautiskā Vēža izpētes aģentūra (IARC) lielu vērību pievērš pētnieku neatkarībai (piemēram, viņi nedrīkst būt saistīti nedz ar industriju, nedz arī vides nevalstiskajām organizācijām). IARC gadījumā darba grupa vadās no zinātniskiem kritērijiem, kamēr Eiropā likums ierobežo izvērtēšanu – un tā kā vērtē tikai aktīvo vielu glifosātu, neņemot vērā pētījumus par tā iedarbību dažādu maisījumu sastāvā, kas var būt atšķirīga.
Glifosāta interešu lobētāju izteikumos par tā drošumu parādās vairāki mīti, kas tiek regulāri atkārtoti.
Neskatoties uz glifosāta ilgo izmantošanu, par tā ietekmi uz cilvēkiem nav pārāk daudz publiski pieejamas informācijas, kas, protams, apgrūtina tā riska novērtēšanu. Lai gan uzskata, ka glifosāts vidē ātri noārdās, piesārņojums ar to konstatēts akās un virszemes ūdeņos (Dānijā), bet visaptveroša monitoringa sistēma nav izveidota, tāpēc datu par to, cik daudz mēs to uzņemam no apkārtējas vides un pārtikas, nav. Pirms vairākiem gadiem nevalstiskās organizācijas “Zemes draugi” pētījumā piedalījās cilvēki no 18 Eiropas valstīm, un gandrīz pusei no tiem bija glifosāta atliekas urīnā.
Ir pierādījumi, ka glifosāta ietekme ir daudz plašāka kā to parasti vērtē riska novērtēšanā. Nereti problēma ir ne tikai pašā glifosātā, bet gan tā maisījumos, un arī industriālajā lauksaimniecības pieejā, piemēram, attīstot monokultūras, ar herbicīdiem iznīcinot pārējos augus.
Glifosfāts novājina mums svarīgus apputeksnētājus, jo tad, kad tā izveidotās monokultūras nezied, bitēm nav ko ēst. Tieši tāpat kā mums nepieciešama daudzveidīga pārtika, arī bišu labai veselībai nepieciešama ziedu daudzveidība, bet pat ziedēšanas laikā monokultūras piedāvā tikai vienveidīgu barību. Monokultūras arī mazina bioloģisko daudzveidību – skaistā monarha taureņa izmiršanas cēlonis Amerikā ir ar herbicīdiem iznīcināto asklēpiju izzušana, un monarha taureņa kāpuriem vairs nav barotnes. Eiropā novēroa atsevišķu augu resistence pret glifosātu, kas nozīmē, ka ar laiku tā devas būs jāpalielina, lai sasniegtu kāroto efektu.
Ko lai mēs iesākam ar šiem ļoti atšķirīgiem slēdzieniem?
Kalifornijas pavalsts ASV ir pieņēmusi IARC klasifikāciju, kas nozīmē ievērojamus ierobežojumus glifosāta lietošanai, lai aizsargātu dzeramo ūdeni un sabiedrības veselību. Situācija Eiropā ir neskaidra – lai gan Eiropas Pārtikas drošības iestādes slēdziens ir glifosātam pozitīvs, atsevišķas valstis ierobežo vai plāno ierobežot glifosāta lietošanu neprofesionāļiem. Jau minētā zinātnieku atklātā vēstule brīdina Eiropas Veselības un pārtikas drošības komisāru par jaunā glifosāta riska novērtējuma problēmām un aicina to pārskatīt. Francijā dārzu veikalu ķēde pārtrauca tā tirgošanu neprofesionāļiem. Tā kā šobrīd pētījumi apliecina glifosāta risku tieši tiem, kas ar to strādā un miglo, tad vismaz vajadzētu izvairīties no glifosāta pašrocīgas izmantošanas gan piemājas dārziņos, gan arī pilsētvidē.
Avoti:
- Starptautiskās vēža izpētes aģentūras, IARC, informācija
- Vācijas “Zemes draugi” par Glifosāta atkārtotas apstiprināšanas procesu ES
- “Corporate Europe Observatory” par glifosāta izvērtēšanu
- Nature, iknedēļas zinātnes žurnāls
- 90 zinātnieku atklātā vēstule Eiropas Veselības un pārtikas drošības komisāram par glifosāta izvērtēšanu
Jana Simanovska, dr.sc.ing.