Klimata krīzes ābece 

28.09.2019

Man ļoti, ļoti nepatīk tēma par klimata pārmaiņām, tomēr es atkal nolēmu par to uzrakstīt. 

Pirmkārt, to nevaru nepamanīt, man tā rada bezspēcības un nenovēršamības sajūtu, un nebrīnīšos, ka drīzumā “klimata trauksmi” un “klimata depresiju” ieskaitīs psihisko slimību klasifikatorā. Tas nenozīmē, ka cilvēki satraucas par klimatu, jo viņiem ir mentālas dabas problēmas. Otrādi: godīga, sev nemelojoša atskārsme par to, kas notiek, var kaitēt garīgajai veselībai. Lai gan, ir pamats arī optimismam. 

Otrkārt, man šī tēma nepatīk, jo piespiež pārdomāt pašai savu patēriņu un dzīvesveidu. Un nemitīgi sevi iegrožot nevis tāpēc, ka es nevaru atļauties finansiāli, bet gan nevaru atļauties ētisku iemeslu pēc, lai gan tās ir sabiedrībā akceptētas, it kā normālas lietas. Nereti darot to, kas man patīk, es pakausī jūtu vainas apziņas elpu, kas man sabojā prieku tad, kad apzināti esmu nolēmusi “sagrēkot”.  Ko es tādu daru? Man patīk braukt ar mašīnu, man patīk ceļot, man patīk lidot, man patīk ilgi noturēts, pūdēts siers un karaliskās garneles. No garnelēm atteikties bija visvieglāk. Jā, es šķiroju atkritumus, izvairos no lieka iepakojuma, pērku bioloģiski ražotu pārtiku un ekomarķētus produktus, ignorēju jaunākās modes vēsmas, rakstu par vides aizsardzību, kā pilsoniska aktīviste piedalos likumdošanas procesā – un tomēr ar to ir par maz. 

Un, treškārt, mana izglītība (studijas ķīmijā, vides zinātnē un doktora grāds vides inženierzinātnē) un profesionālā pieredze (vides datu analīze) neļauj sev samelot un notušēt notiekošo. Es ļoti priecātos, ja klimata skeptiķiem būtu taisnība un varētu ticēt, ka iezīmētās krīzes prognozes ir melīgas un pārspīlētas (un tas man noteikti palīdzētu justies daudz labāk). Jā, es esmu spējusi arī citās tēmās iedziļināties skeptiķu argumentos, kas atšķīrās no galvenās straumes, es pat dabiski simpatizēju tiem, kas nepakļaujas vairākumam. Dažos gadījumos esmu nonākusi pie secinājuma, ka galvenajai straumei (tostarp, valsts iestādēm) ir taisnība (par vakcinēšanos). Dažos gadījumos esmu sapratusi, ka skeptiskajam mazākumam ir taisnība (par pesticīdu (ne)drošību, Dogo un Rigvir). Klimata krīzes gadījumā es nespēju atrast mierinājumu skepticisimā. 

Ko nozīmē klimata sasilšana un kāpēc tā notiek? 

Klimata sasilšana ir zemes atmosfēra un okeāna ūdeņu vidējo temperatūru pieaugums samērā īsā laika periodā. Jā, klimatiskie apstākļi mainās katru gadu, vienmēr bijušas aukstākas un siltākas ziemas, lietainākas un sausākas vasaras, tāpēc zinātnieki skatās tendenci ilgākā laika periodā. Diemžēl, tā ir augšupejoša. 

 

Gada vidējās temperatūras anomālija pasaulē (novirze no ilgtermiņa vidējās temperatūras). Attēls no OurWorldinData.org

Arī iepriekš ir bijuši siltie un aukstie periodi, kas saistīti ar planetāro stāvokli. Mūsdienu sasilšana neatbilst agrāko augstuma un siltuma periodu ciklam, planetārais stāvoklis nav vainojams, turklāt šīs pārmaiņas ir netipiski straujas. Tāpēc zinātnieki uzskata, ka cēlonis šoreiz ir cits, un runā par siltumnīcefekta gāzēm un oglekli.

Kāpēc pie visa vainīgs ir ogleklis? 

Pašreizējo klimata sasilšanu izraisa izmaiņas atmosfēras sastāvā. 

Mūsu Zeme saņem Saules siltumu (sasilst) un daļu atdot atpakaļ Visumam (atdziest). Atmosfēras sastāvs nosaka to, cik strauji notiek atdzišana, un kurā brīdī būs līdzsvars starp sasilšanu un atdzišanu. 

 Šo līdzsvaru ietekmē atmosfēras sastāvs: jo vairāk atmosfērā ir ūdens tvaika un siltumnīcas efekta gāzes, jo vairāk tā aiztur siltumu (siltumnīcas efekts). Ūdens tvaika daudzums atmosfērā atkarīgs no temperatūras, bet citu gāzu (tādu kā ogļskābā gāze CO2, metāns CH4, dislāpekļa oksīds N2O, ozons O3, fluorūdeņraži) izcelsme ir gan dabiska, gan cilvēku radīta. Šo gāzu molekulas atstaro (atdod) Zemei no tās nākošo siltumu, un, jo lielāka šo gāzu koncentrācija, jo vairāk tās atstaro, jo siltāka paliek Zeme, jo vairāk ūdens iztvaiko un palielinās tvaika daudzums atmosfērā, un siltuma dancis turpinās, kamēr nostabilizējas. Tāpēc arī nelielām gāzu koncentrāciju izmaiņām ir liela ietekme, un tās sauc par siltumnīefekta gāzēm (turpmāk SEG). Lielāko lomu spēlē CO2, un arī ērtības pēc zinātnieki visu citu siltumnīcefekta gāzu emisijas pārrēķina uz CO2. Tāpēc pie visa ir “vainīgs” ogleklis C, kas kopā ar skābekli O veido ogļskābo gāzi CO2. 

Ilgu laiku Zeme ir veidojusi pamatīgus oglekli saturošu resursu  uzkrājumus: vispirms zaļie augi ieelpo ogļskābo gāzi un tajā esošo oglekli iekļauj savā sastāvā. Daļa augu, ejot bojā, ir veidojuši zaļās masas uzkrājumus, kas ar laiku pārveidojusies fosilajos minerālos – naftā, oglēs, dabasgāzē. 

 Mēs, cilvēki, atklājām šīs fosilās iegulas un sapratām, ka tās ir lielisks enerģijas avots. To, ko Zeme ilgstoši bija krājusi un noglabājusi, mēs samērā īsā laikā atgriežam atmosfērā, mainot tās sastāvu un siltuma saņemšanas un atdošanas līdzsvaru (varētu teikt, ka mēs Zemei esam uzseguši siltu segu). Mūsu darbības rezultātā CO2 koncentrācija ir pieaugusi no 0,028% (1750. gadā) līdz 0,0415% (2019. gadā). 

Tā rezultātā Zeme sāk uzkarst, un tās atmosfēras vidējā temperatūra augs, līdz sasniegs nākamo līdzsvara līmeni. 

CO2 koncentrācijas atmosfērā, miljonās tilpuma daļiņas ppm laikā. Attēls no OurWorldinData.org

Tāpēc sakām, ka pie visa vainīgs ir ogleklis, un meklējam “oglekļa neitrālus” saimniekošanas veidus, vai oglekļa mazietilpīgu saimniekošanu. Lai gan man kā ķīmiķim šāds apzīmējums nepatīk un mulsina: jo ogleklis kā elements zemes garozā un biomasas sastāvā nekaitē, kamēr to nepārtaisa gāzē (dedzinot CO2 vai pūstot CH4) un neizlaiž atmosfērā.

 Zinot, kādas izejvielas patērē dažādas nozares, un kādi ir tajās noritošie procesi, zinātnieki var aprēķināt, kādas ir to radītās emisijas, kas uzkarsē Zemes atmosfēru: vides zinātnē ļoti daudz pēta ekonomisko aktivitāšu resursu patēriņu un radītās dažādu vielu izplūdes vidē, un uz to pamata izstrādā modeļus globālām prognozēm. Daļu CO2 vēl aizvien absorbē meži, bet, izcērtot mežus, mēs samazinām mežu platības, un, līdz ar to, mežu spēju uzkrāt atmosfērā esošo oglekli. Arī meža augsne pēc izcirtuma aktīvi “izelpo” ogļskābo gāzi. Tāpat arī, atkarībā no lauksaimniecības zemes apsaimniekošas veida, augsne vairāk vai mazāk uzkrāj vai izdala oglekļa savienojumus. 

Ir arī citi dabiskie procesi, kas maina atmosfēras sastāvu (vulkāni), un ir citi faktori, kas nosaka saņemto siltuma daudzumu (Zemes attālums līdz Saulei), bet tie nav tie, kas šobrīd uzkarsē Zemi.  

SEG gāzu emisiju avoti. Attēls vecs, bet nekas daudz nav mainījies, bet šeit ļoti skaists sadalījums redzams. Autors: WRI/Tim Herzog
Attēlā redzamie sektori
  • Transports 13,5% (ceļš, gaisa satiksme, dzelzceļš, kuģi uc.)
  • Elektrība & siltums 24,6%
  • Cita kurināmā sadedzināšana, 9%
  • Rūpniecība, 10,4%
  • Industriālo gāzu neplānotās noplūdes, 3,9%
  • Rūpnieciskie procesi, 3,4%
  • Zemes lietošanas izmaiņas 18,2%
  • Lauksaimniecība 13,5%
  • Atkritumi, 3,6%

Lūzuma punkti 

Modelējot mūsu paredzamo attīstību, zinātnieki ir attīstījuši vairākus scenārijus – atkarībā no tā, vai mēs spēsim ievērojami samazināt emisijas vai arī nespēsim nemaz, un, vadoties no tā, modelējuši, kā pieaugs vidējā atmosfēras temperatūra – tāpēc runā par 1,5, 2, un pat 5 grādu pieauguma scenārijiem. Ļoti jauku vizualizāciju, diemžēl tikai angļu valodā, ir izveidojis Pasaules Resursu institūts.

Bet varbūt tas, ka paliek siltāks, nemaz nav slikti? Diemžēl, paliekot siltākam, visai Zemes sistēmai ir jāpārkārtojas, lai piemērotos jaunajai temperatūrai. Ledāji kūst, okeāni izplešas, mainās straumju virzieni, tas viss rada lielu viļņošanos – vētras un negaisus, klimats kļūst mazāk prognozējams. Ledājiem izzūdot, izzūd strauti un upes, kas apgādāja laukus un cilvēkus ar ūdeni, applūstot zemēm, cilvēki zaudē dzīvesvietas. Mainās biotopi – tagad esošie izmirst (jo par karstu vai sausu), to vietā nāk citi. Straujas pārmaiņas lauksaimniecībā – saimniecības iznīkst, jo neiztur karstumu un ūdens trūkumu, uzsilstošais okeāns slikti ietekmē zivju krājumus, kas ļoti daudzām tautām ir svarīgs iztikas avots. Jo straujāk notiek šīs  pārmaiņas, jo grūtāk tām pielāgoties, un daļa dzīvnieku un augu sugu pazūd no Zemes virsmas, un cilvēki spiesti doties bēgļu gaitās. Mūsu interesēs ir panākt, lai šīs pārmaiņas ir pēc iespējas lēnākas, dodot lielāku laika sprīdi, lai pielāgotos. 

 Temperatūrai pieaugot un sasniedzot noteiktu līmeni, sāksies neatgriezeniskas pārmaiņas uz Zemes, ko sauc arī par lūzuma punktiem (tipping point). Piemēram, nespējot novērst strauju sasilšanu, var sākt kust mūžīgais sasalums tundrā un izdalīties tur iesalušais metāns, kas vēl vairāk iesaistīsies Zemes “segas” radīšanā un uzkarsēs atmosfēru. 

Uzsilšana par 1,5 grādiem ir nepatīkama, bet mēs spēsim tai pielāgoties, tāpēc ir svarīgi noturēt uzsilšanu 1,5 vai 2 grādu robežās. Bet, jo vairāk mēs turpināsim izlaist siltumnīcefekta gāzes, jo vairāk uzkarsīs Zeme, un ar lielākām pārmaiņām mums jārēķinās. 

Klimata pārmaiņu lūzuma punkti. Attēla autors DeWikiMan – WorldMap.svg Saturs no Kriegler et al. (2009) and Lenton et al. (2008)., CC BY-SA 4.0

Ne visi lūzuma punkti izklausās vienādi slikti: zaļa Sahāra varbūt ir vilinoša, bet mirstoši Amazones lietusmeži un Ziemeļu puslodes boreālie meži nozīmē turpmākas globālas ietekmes. 

Kas ir iespējamās rīcības klimata pārmaiņu mazināšanai? 

Pašā pamatā: apturēt Zemes garozā uzkrātā oglekļa nokļūšanu atmosfērā, savienojoties ar skābekli vai ūdeņradi. 

Pirmkārt, un vissvarīgāk – atteikties no fosilo resursu izmantošanas, oglēm, naftas, gāzes. Tas nozīmē pilnībā transformēt enerģētikas tirgu. Ko mēs liksim fosilo resursu vietā? Biomasa nav laba alternatīva – tā ir samērā piesārņojošs enerģijas avots, un tās ieguvei tiek patērētā fosilā enerģija, un piesārņota vide. Gan vējam, gan Saulei un hidroenerģijai ir savi ierobežojumi, un tāpēc nav jābrīnās, ka atkal kā alternatīva atgriežas kodolenerģija. 

 Vai tā ir laba alternatīva? Lai gan kodolavārijas ir retas, tās var būt ļoti postošas – tāpēc, izmantojot kodolenerģiju, vajag paļāvību, ka tās radītie riski tiek uztverti nopietni un maksimāli samazināti. Vai ir pamats tādai paļāvībai, it īpaši, tur, kur var būt lielas katastrofas (zemestrīces) vai nemieri? Vēl viena kodolenerģijas problēma ir radušos kodolatkritumu droša apglabāšana. Diemžēl cilvēces pieredze ar toksisko atkritumu noglabāšanu nav spīdoša – agrāk drošas metodes laika pārbaudi neiztur, piemēram, pēc Otrā pasaules kara noglabātie ķīmiskie ieroči Baltijas jūrā kļūst aizvien nedrošāki.

 Kodolenerģija ir izcils piemērs dilemmai, ar ko mums nāksies saskarties – ikviens patēriņš izraisa ietekmi uz vidi, un daudzos gadījumos kaut kas ir jāupurē. Lietas, kas agrāk šķita nepieņemamas, klimata krīzes gaismā sāk palikt attaisnojamas, piemēram, kodolenerģija. 

 Arī patēriņa samazināšana ir ļoti svarīga rīcība – bet mēs gribam dzīvot un ēst, tāpēc kaut kāds patēriņš vienmēr mūsu vajadzībām būs. Tikai cik daudz? 

Protams, ir vieglāk pateikt kā izdarīt, jo “transformēt” enerģijas sistēmas nozīmē milzīgas pārmaiņas. Ir jāmaina ne tikai kurināmais un degviela – ir jāatsakās no daudzām esošajām iekārtām un jāceļ jaunas. Tās ir lielas izmaksas, un kārtējie svaru kausi – vai naudu ieguldīt izglītībā, medicīnā, vai slēgt darbojošos iekārtu un celt jaunu? Un kā panākt, ka tie, kam šobrīd pieejami lieli resursi un ietekme (fosilās degvielas ieguves kompānijas), piekrīt politikai, kas mazina viņu ienākumus un spiež pārorientēties? 

Tehniski mēs varam atteikties no fosilajiem resursiem, nezaudējot komforta līmeni, tehnoloģiskie risinājumi ir. Daudz grūtāk ir mainīt mūsu, cilvēku, izveidotās sociālās sistēmas, kas rada pieprasījumu pēc lētiem fosilajiem resursiem. Problēma ir ne tik daudz tehniska, cik  sociāla. 

 Transporta sistēmas pārmaiņas 

Viens no būtiskiem SEG gāzu avotiem ir transports. Mēs esam kļuvuši mobilāki, bet transportlīdzekļus lielākoties darbina fosilie resursi. Mums ir gan jāsamazina sava mobilitāte, gan arī jāizmanto videi draudzīgāki transporta veidi, kas neizmanto fosilos resursus (velotransports, elektrotransports). Arī sabiedriskā transporta attīstība ir svarīga, jo, pat ja sabiedriskos autobusus darbina ar benzīnu, tie patērē mazāk degvielas uz vienu pārvadāto pasažieri kā privātais auto vienai personai. 

Ļoti lielas emisijas rada lidojumi: tāpēc, jo mazāk lidojam, jo labāk. Un, ja savādāk nevar, labāk izvēlēties tiešos reisus, jo ikviena pārsēšanās (pacelšanās, nolaišanās) palielina degvielas patēriņu. Īsās distances (Rīga – Liepāja) ir klimata vājprāts, lūdzu, neizmantojiet. 

 Lauksaimniecības pārorientēšanās 

 Lauksaimniecība ir būtisks siltumnīcas efekta gāzu avots: gan CO2, gan metāns.  Dzīvnieku izcelsmes pārtika rada krietni vairāk SEG izmešu kā tādas pašas uzturvērtības augu izcelsmes pārtika, tāpēc dzīvnieku izcelsmes pārtikas samazināšana uzturā ir svarīgs paņēmiens mūsu kopējās ietekmes samazināšanai. Attēlā ir redzams SEG emisiju daudzums, ko rada viena grama proteīna saražošana. Daudz labāk, ja sojas proteīnu apēdam paši, nevis vispirms dodam lopiem, un tad ēdam teļa gaļu vai dzeram govs pienu. 

Siltumnīcefekta gāzu emisijas gCO2ekv viena g proteīna saražošanai. Attēls no OurWorldinData.org
Liellopa/jēra gaļa 221,63  gCO2ekv
Svaigi nesezonas dārzeņi  37,17 gCO2ekv
Cūkgaļa 36,33 gCO2ekv
Piena produkti 35,07 gCO2ekv
Vistas gaļa 31, 75 gCO2ekv
Olas 24,37 gCO2ekv
Rīsi  21,16  gCO2ekv
Kvieši 4,62 gCO2ekv
Kukurūza  4,42 gCO2ekv
Pākšaugi  0,58 gCO2ekv

Šogad, pēc Brazīlijas mežu ugunsgrēkiem, bija daudz diskusiju par to, ka visai bieži tas ir nelegāls paņēmiens, lai atbrīvotu vietu sojas laukiem. Bet, maldaties, ja domājiet, ka tas ir vegānu dēļ – vairāk kā 95% sojas, ko Eiropā importē no Brazīlijas, nonāk dzīvnieku barībā. 77 % visas lauksaimniecības zemes izmanto, lai saražotu barību dzīvniekiem, kuru produktus mēs ēdam. Mums vajadzētu ēst tikai tik daudz dzīvnieku izcelsmes barības, cik lopu spējam izganīt ilgtspējīgi dabiskās ganībās. Tas nav daudz. Krietni mazāk, kā pieraduši līdz šim. 

Un vēl, jāatceras, ka trešdaļu saražotās pārtikas izmetam. Un, jo labāk dzīvojam, jo vairāk izmetam. 

 Cilvēku pieauguma stabilizēšana

Šī ir tēma, par ko runā nelabprāt, jo bērnu radīšana cilvēku apziņā vienmēr ir bijusi svarīga misija, un cilvēki bez bērniem ir tikuši pelti “par pienākuma nepildīšanu”. Tā ir neērta tēma, jo atmodina rasismu: nereti attīstīto valstu pārstāvjiem šķiet, ka iedzīvotāju skaita samazināšana attiecas tikai uz jaunattīstības valstīm, kamēr mums pašiem ir jāveicina dzimstība. 

Viss mainās. Ir jauni cilvēki, kas klimata pārmaiņu dēļ nolēmuši dzīvot bez bērniem. Vismaz šobrīd šāda izvēle ir kļuvusi ētiski attaisnojama izvēle. 

Cilvēku pieaugums Eiropā ir ievērojami palēninājies, un, tur, kur šobrīd cilvēku skaits pieaug, tas notiek lielā mērā pateicoties ieceļotājiem, bet citās pasaules daļās pieaugums vēl izvien ir iespaidīgs, lai gan palēlininās. Agrāk cilvēku pieaugumu stabilizēja mirstība, it īpaši, bērnu un sieviešu mirstība. Šobrīd, kad medicīna ir ievērojami palielinājusi cilvēku iespējas izdzīvot, bērni spēj izaugt un radīt jaunus bērnus. 

 

Cilvēku skaita pieaugums dažādos pasaules reģionos. Attēls no OurWorldinData.org

Svarīgākais veids, kā regulēt dzimstību, ir sieviešu izglītība un kontracepcijas pieejamība: izglītota sieviete spēj daudz labāk kontrolēt savu bērnu daudzumu, izvairoties no pārmērīga bērnu skaita, kas nereti viņu iemet nabadzībā. Tāpēc svarīgi nodrošināt izglītību sievietēm, pieejamu kontracepciju, un sieviešu tiesības uz pašnoteikšanos: tās ir galvenās metodes, lai cilvēciski samazinātu cilvēku skaita  pieaugumu. Cik ironiski, viena no lietām, ko D.Tramps ir panācis: viņš pārtrauca ASV valdības finansējumu seksuālās izglītošanās programmām attīstības valstīs, ja tās atbalsta sieviešu tiesības uz grūtniecības pārtraukšanu.   

Mazāk bērnu gan nozīmē arī nopietnas sociālas pārmaiņas: pašreizējais pensionēšanās vecuma slieksnis uzliek lielu slogu strādājošajiem, jo viņiem jāuztur ne vien sevi un jauno paaudzi, bet arī senioru paaudzi (caur nodokļiem), kas dzīvos ilgu mūžu un kuru aprūpe prasīs daudz darba. 

Tehnoloģiskās iespējas uzkrāt CO2

Nereti piesauc iespēju, ka ar mūsdienu tehnoloģijām ir iespējams “izvilkt” CO2 no atmosfēras. Iespēja, protams, vilinoša – lai gan tas varētu būt dārgi, tas dotu iespēju mums neko nemainīt. Diemžēl, oglekļa dioksīda apglabāšanu pēta jau kādu laiku, gadus padsmit. Un pagaidām nekas gana efektīgs nav atklāts, tāpēc mums nevajadzētu ieslīgt maldīgās ilūzijās un attālināt rīcību. 

Bet kāpēc mūsu pūliņi nav sasnieguši rezultātus? 

Par klimata pārmaiņām runā ilgi un dikti, valstis paraksta vienošanās, tiek attīstītas tehnoloģijas, paaugstināta energoefektivitāte, bet tomēr -SEG emisijas nekrītas, globālās temperatūras aug, mēs arvien vairāk piedzīvojam klimata pārmaiņu liecības. Mums izzūd ziemas, kļūst sausas vasaras, parādās jaunas dzīvnieku sugas. Pats būtiskākais – ja arī mums ir izdevies ražošanā sasniegt lielāku efektivitāti un tīrākas tehnoloģijas, mūsu patēriņš, līdztekus cilvēku skaitam, turpina augt. Bet vai mūsu pūliņi ir bijuši pietiekami? Mēs neesam spējuši būtiski mainīt galveno sasilšanas cēloni – atkarību no fosilās enerģijas, un tas ir svarīgs uzdevums, pie kā jastrādā. 

Kāpēc politiskais aktīvisms ir svarīgs? 

Klimata krīzi nespēj atrisināt grupa vides aktīvistu, kas piekopj videi draudzīgu dzīves veidu. Manas iespējas samazināt klimata ietekmi ir minimālas – es varu samazināt savu patēriņu, tomēr būtiskākās lietas – elektroapgāde, siltumapgāde, transporta sistēma, pat manu bērnu ēdināšana mācību iestādēs nav manās rokās. Arī tad, ja daži zaļie dzīvotu lauku būdiņā “zero carbon”, nekas no tā nemainīsies, ja pārējie 99,999% turpina kā līdz šim. “Zaļos”  tik un tā apdraudēs plūdi, vētras un sausuma periodi, pie tam, nomaļās būdiņā viņi būs vēl vairāk apdraudēti.

Tāpēc klimata pārmaiņas ir joma, kur politiskais aktīvisms ir vitāli svarīgs. Ir jāmainās visiem. Arī tiem, kas nevēlas, arī tiem, kas pretojas. Arī tiem, kas par to neko negrib dzirdēt. Piedodiet par to. 

Jana Simanovska

 

Svarīgi avoti: 

Ja kāds vēlas lasīt vairāk:

  1. Intervija ar Pasaules Meteorologu organizācijas ģenerālsekretāru somu Petteri Taallas, kas domā, ka nevajag panikot, jo šobrīd ir redzemas pozitīvas tendences, nosodot “klimata ekstrēmistus“, kas ceļot pārlieku brēku un draud ar radikāliem soļiem. Tomēr iesaku rakstu par viņu izlasīt īpaši uzmanīgi: viņš bez patosa iezīmē rīcības, kas ir nepieciešamas. Un atgādināšu, ka tas, kas Latvijā šķiet “ekstrēmisms”, citās valstīs šķiet normāla rīcība, piemēram, “pirmdienas bez gaļas” mācību iestādēs un vēja ģenerātori.